stum, stum un izstum

(attēlos daži mirkļa pieskārieni)
vilciena reiss Imanta - Tukums 1 gar purviem, gar vējaino laiku aiz loga, gar aizmirstības purviem / gar nepazītām nojautām un esamībām
atstāt mājās ierastās grāmatu kaudzes (kvantitatīvā alkatība nekad nekā pie laba nenoved), braukt svaigā gaisā, dabā, dzīvībā vien ar mazu pelēku grāmatu, kur iekšā ir paslēpusies gan tumsa, gan gaisma. lasīju otro reizi. pirmo reizi nespēju izjust (tas bija gluži pirms aptuveni pieciem mēnešiem), bet tagad ar autori biju gluži uz Tu un laiks, vide (lauki, meži, miers un vējš / siltums / lietus saplūst kopā vienā),  ka jau
pirmie stāsti izplūda manā asinsritē un nogulsnējās uz asinsvadu sieniņām.
stum stum; el ninjo - darbi, kuri vien prasās tikt pārlasīti vismaz reizi mēnesī, jo ietver (ko?) mūžību? laika, telpas neesamību? cilvēka eksistences neizmērojamību? šaubas? vai visu kopā?
diezgan profesionāli. (protams, - salīdzināšana noved pie ciešanām (A. Bels)), bet daži stāsti gluži atstāja to pašu pēcgaršu, kādu var izgaršot pēc Janas Egles - rūgta bezapziņa. un man tas tomēr reizēm diezgan labi patīk un iet pie sirds.
droši saku, ka šis ir prozas augstais gals - izjūtu spektrs, ko var uzkrāt sevī un katru reizi atklāt no jauna, jo mainās vide, laiks, telpa, arī manis, kas rakstīja pirmos ievadvārdus - vairāk nav. neatkārtojas garšas burtiem, tekstam, krāsām, zvaigžņotām debesīm - unikāli mirkļi, jo

mirklis (taču!!!) ir pilnīgs pats sevī                                                                                (Andra Neiburga)

Atskaņot fonā un izbaudīt "stum stum" frāžu, izelpu esamības :)

"pievakarēs te parasti migla. ja nostājas tā pilnīgi mierā, ka ne zālīte neiečabas zem kājām, dziļi ievelk elpu un aiztur, lai nekāda šņākuļošana vai sēkšana neliecina par paša esamību, un šitā vienkārši stāv un redz, un vairāk neko, un dzird, un skatās kādas minūtes trīs vai piecas, tad var iztēloties, kā būs tad, kad tevis paša vairs nebūs. un dabūt to sajūtu, kā tu nebūdams būsi.ai, nieki."

"un jēga. . . jēga varbūt ir (. .) dzirdēt mūziku jūrā"

"un tad viss uzgāja gaisā, un ja es saku "viss", tad arī domāju "viss" - proti, ne tikai tā zāle ar rakstniekiem un viņu manuskriptiem (..) - gaisā uzgāja visa pasaule un tas, kas aiz viņas, zvaigznes un melnie caurumi, arī tie. bet viņa apziņa, eksplodējot miesai (..), apziņa dīvainā kārtā palika neskarta, koncentrēta kādā punktā, tā vēl vienmēr bija vienkopus un vesela, un tik vien viņš paguva pirms atmošanās patiesās šausmās nodomāt - nolādēts, pie velna, vai tiešām es esmu mūžīgs"

______________________________________________________________________________
dažas piezīmes / citāti : 

"vasaras zona. pieraksti." - bija tieši tik skaisti arī šajā pirms pavasarī un laukos. vēlos tiešām piebilst, ka tas laiks, kas vienkārši ir - ne steigas, ne bezveidīgas domu plūsmas - vienkārši ar visu apziņu un būtību tagad un šeit, kamēr Rīgā jau pirmajā atgriešanās mirklī sajust, kā esamība ir atgriezusies vajag-restart režīmā un mirklis atkal čakarējas ;

pilsētā katram vajadzētu nēsāt līdzi strāvas stabilizatoru. laukos es nepārdzīvoju pat to, ka man nav draugu

pašreizējo mirkļu tēma man ir neatkarīgas domas, neatkarīgs prāts. vai tiešām ir kāda manis paša doma, vai viss tomēr ir bijis kāda cita nospiedums? vai ir kāda doma, kas ir atkarīga no pašas dziļākās būtības, no savas iekšējās balss? vai es to spēju atpazīt? (tāpēc el ninjo bija tieši laikā)

jo diez vai mēs paši tie esam, kas izlemj, ko darīt katru mīļu mirkli, lai kā arī gribētos mums tā domāt

viss, ko tu vari darīt - censties neatstāt sāpīgus nospiedumus otrā

_ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _
tas arī īsumā ir viss.
nav jēgas lielas pārdomāt visu.
atstāstīt visu.
gribas tikai un vienīgi just.
+ + + + +  + + + + + + + + + +  +

           dzejoļi dzīvo paši savu dzīvi, neatkarīgu no autora

kur, ellē, palikuši tie gadi, nupat vēl viss bija priekšā

labi, tauta, adios!